Kolekcja tłumaczeń – język łotewski

Kolekcja tłumaczeń

Język łotewski

Zbigniew Włodzimierz Fronczek


Zbigniew Włodzimierz Fronczek

Sofijas O. četras iemiesošanās
[Cztery wcielenia Zofii O.]

    Es zināju Sofiju pēc izskata. Viņa parādās tajās vietās, kuras mīlu es un kur bieži esmu: kafejnīcā „Ausmiņa”, kinoteātrī „Kosmoss”, Sakšu dārzā.
    Kaut kad viņa lasīja dzeju grāmatnīcā „Albatross”.
    Tātad viņa ir dzejniece, tai ir vīrs, nezinu, vai bērni ir.
    Reiz bibliotēkā viņa iestājās man ceļā.
– Es zinu par tevi vairāk nekā tu domā, – viņa paziņoja. – Un es gribu, lai tu kaut ko zini arī par mani! Es jau ceturto reizi parādos pasaulē! Saproti? Nesaproti! Tad paklausies!

1.

1675.gadā es biju spāņu grāfiene un manā piecpadsmitajā pavasarī man bija nelaimīga mīlestība. Nelaimīga tāpēc, ka mans iecerētais bija klejojošs burvju mākslinieks. Mēs ar viņu nepaspējām aizbēgt, vecāki atdeva mani klosterī. Pēc trim gadiem es tur nomiru no dīvainas, nezināmas slimības, kaut gan daži teica, ka tas ar mani noticis no skumjām un bēdām. Es atstāju simt sešpadsmit balādes. Tās dzied līdz pat šai dienai. Taču neviens nezina, ka to autore esmu es. Vakar pa radio dzirdēju, kā vienu no tām dzied Žoržs Brassāns!

2.

Es atkal uzrados gadsimtu vēlāk. 1796.gadā man bija sešpadsmit gadu un es biju precējusies ar pirmo vīru. Mēs ar viņu ceļojām Amerikas prērijā. Agasizas upes krastā viņu nošāva indiānis un noņēma skalpu manu acu priekšā. Viņa vigvamā es apstrādāju zvērādas un žāvēju gaļu. Mani pirksti kļuva grubuļaini, bet nagi kļuva par ķetnām. Man likās, ka es drīz pārvērtīšos par lāceni. Taču nē, nekas tāds nenotika. Reiz mums uzbruka trīs vīri. Viens savāca mūsu zirgus, otrs zvērādas, trešais mani. Devāmies mēs ar viņu uz tālu vietu, kur ielejā bija koka māja, bet tālāk kalni ar sniegotām virsotnēm. Viņš bija labs pret mani. Pēc deviņiem mēnešiem es miru dzemdībās, bet viņš mani apraudāja. Tu vari iedomāties, es pēc viņa skumstu, kā ne pēc viena cita!
No kurienes es to zinu? No sapņiem! No tiem es uzzinu arvien vairāk!

3.

Pirms simt piecdesmit gadiem visus sajūsmināja mans skaidrais skats, gaišie mati un slaidais augumiņš. Es negaidīju, ka mani nožņaugs slepkava, kuru noalgoja mana vīra mīļākā. Satvēra mani, vienu virtuvē, un aizspieda ar pirkstiem man kaklu. Es paguvu ievērot, ka viņam patīku un pārplēsu sev kleitu, lai atkailinātu krūtis. Viņš nespēja noturēties, lai tām nepieskartos. Kad viņš metās manos glāstos, es iezvēlu viņam ar kausu. Par nožēlu, pārāk vāji. Viņš atslāba tikai uz mirkli, es nepaspēju aizbēgt.
Es labi izdarīju, ka sagādāju nelietim sāpes, atvieglojot tā slepkavnieka darbu. Viņš mani nogalināja ne vairs tikai naudas, bet arī atriebības dēļ. Tāpēc es arī ilgi nedabūju mocīties. Kāpēc es to stāstu? Līdzīgs tu esi šim nelietim!

przełożył Aivars Eipurs (Eduards Aivars)

Font Resize
Contrast